Diezgan drīz mēs nonācām Sapā. Es te aiz tīrās garlaicības Lightroomā ar savām līkajām rokām paņirgājos par bildēm. Ceru, ka psihodēliskais krāsojums pārāk netraucēs. Tur, kur tas ir svarīgi stāstījumam, es centos krāsas pārāk nemainīt.
Maziņā stiepj pavisam sīciņo, bet tajā pašā laikā andelējas ar suvenīriem
Sapa ir ļoti kūrortiska pilsēta, paredzēta galvenokārt tūristiem, tāpēc tur visiem visu pārdod. Vjetnamā gan tirdzniecība tāpat visur sit augstu vilni - spriežot pēc visa, par licencēm un nodokļiem te ir dzirdēts tikai garāmejot. Sapā pa ielām klīst pūļiem taju nacionālajos tērpos (tāda tauta), un par bargu naudu iesmērē tūristiem suvenīrus. Viņus sauc par "street dealers" un viņi rada problēmu, tostarp no varasiestāžu skatupunkta, jo ir spekulanti vārda sliktākajā nozīmē un atņem lielāko daļu peļņas tiem, kas tos suvenīrus ražo. Varētu vilkt paralēles ar ierakstu industriju un mūziķiem, bet jau apnicis. Palasiet Lesigu vai kaut ko.
Kur ir Sa Pa? Pie Ķīnas robežas
Ļebedev-style
Bruņots elektrības skaitītājs ar patērētāju vārdiem. Ārpus mājām.
Taksisti-motobaikeri gaida klientus
Motobaiku taksometri, ko Vjetnamā sauc par xe ôm (tulkojams kā 'hugging vehicle', proti, apkampšanās mašīna), ir visur, un jums vienmēr kliegs virsū "MOTOBAIK!?"). Labāk nepievērst uzmanību un neskatīties uz viņiem. Var gan arī pateikt nē angliski vai vjetnamiski ("hom"), tas palīdz atšķirībā no Indijas (pēc nostāstiem). Lai gan arī ne vienmēr palīdz.
Ja nu jums kaut kur vajag, varat arī paņemt tādu taksi, ja nebaidāties un nekaunaties. Maksā pusdolāru par pāris kilometru braucienu, dolāru par lielāku distanci.
Sapas centrālās ielas ir nosētas ar veikaliem
Sapā, starp citu, ir 138 tūkstoši iedzīvotāju, bet Vjetnamā kopumā - vairāk nekā 90 miljoni, tā ir 13. valsts pasaulē pēc iedzīvotāju skaita, un blīvums ir 269 cilvēki uz km^2. Tas ir ļoti svarīgi, jo blīvums ļauj radīt ievērojamu skaitu uzņēmumu un pakalpojumu, kas orientēti uz šo iedzīvotāju skaitu. Latvijā blīvums ir tikai 34 cilvēki uz km^2.
Mūsu viesnīca
Tūristus no citām valstīm redzējām ne tik daudz, lai gan vairāk nekā kopumā Vjetnamā. Vikipēdija mums saka, ka viņi ir 21% no visiem, bet te ir iekļauti arī citi aziāti.
Pārrunas par ievākšanos
Meitene pa kreisi - viesnīcas pārvaldniece, viņu sauc Nja (Nga). Tas ir smieklīgi, jo meiteni pa labi, kā jūs zināt, sauc Aņa. Viesnīcu sauc Son Ha Hotel, tā atrodas uzreiz pa labi un uz leju no centrālā laukuma, ielas galā (mājaslapā ir visa infa). Apmetāmies mēs tajā nejauši, vienkārši aizbraucām pa ielu līdz tai, meklējām citu. Pēc tam aizgājām, apskatījāmies numuriņu, palikām apmierināti ar redzēto. Domāju, pārējās viesnīcās (bet visa iela ar tām ir pilna, kā arī puse pilsētas, starp citu) viss būtu ļoti līdzīgi.
Trīsvietīgais numuriņš maksāja 15 bačus dienā, cenā iekļauts kondicionieris, wi-fi, nedaudz ziepju un šampūna, ļoti ļodzīga zobubirste. Maksāt var gan dolāros, gan dongos, kas ir diezgan bieža parādība.
Skats no viesnīcas loga
Vjetnamiešu viesnīcās parasti ir idiotiska vannas istabas konstrukcija: pods stāv tā, ka duša neizbēgami to aplej, turklāt tas attiecas arī uz tualetes papīru. Sanāk, tas ir iepriekš jāslēpj. Tikai pašās krutākajās viesnīcās problēma ir atrisināta, tiesa, smieklīgā veidā: tualetes papīrs atrodas zem caurspīdīga plastmasas vāciņa.
Nepietiekami laista?
Tas ir galvenais laukums, tālāk pa ielu - centrāltirgus
Tūrisma infocentrā iestādīti pundurkociņi, jauki
Vēl tur pa dārgo pārdod spraitu un ēdienu.
Tie ir taji (Tay), bet varbūt hmongi (Hmong)
Taju tautība (Tày) ir Vjetnamas etniskā minoritāte 1.5 miljonu apmērā. Cik es sapratu, ar Taizemi nav saistīta. Sapā taji ļoti uzmācīgi smērē iekšā suvenīrus, tieši kā čigāni cigaretes pie mums stacijā. Labākais uzvedības variants - vispār nepievērst uzmanību un neskatīties uz viņiem, bet tas, diemžēl, arī nepalīdz. Suvenīrus, ko viņi pārdod, var nopirkt par tādu pašu cenu vai lētāk tirgū, tā ka nav jēgas krāmēties ar tajiem. Ja stipri plijas virsū, bāziet viņiem fočiku tieši sejā (pārnestā nozīmē), Anna saka, ka tas palīdz (bet viņai objektīvs ir manas rokas garumā).
Atpūšas
Pakalni
Lielāko daļu Vjetnamas teritorijas klāj mežaini pauguri un kalni (līdz 80%), tā ka rāpties šurpu turpu mums nācās bieži vien.
Spekulanti pat te krīt uz nerviem
Vjetnamā cilvēki pret visu izturas vienkārši, kā jau teicu. Laikam tas ir viens no iemesliem, kāpēc ielu suvenīru dīlerus nedzen ārā no restorāna, lai gan viņi neļauj klientiem paēst klusumā un mierā. Otrs iemesls laikam ir tas, ka restorāna darbinieki ir daļā.
Vistas zupa
Diezgan tipiska vistas zupa. Gaļa ir sīki sasmalcināta, zupa pēc konsistences kā karsta galerta masa, bieza. Pēc garšas parasta. Cenas Sapas restorānos, starp citu, ir orientētas uz tūristiem. Proti, 5 dolārus maksā kompleksās pusdienas (ne pārāk lielas, bet daudz ēdienu), vai 5-8 dolārus atsevišķi pirkt dažādus ēdienus (par 10 var pierīties un uzsprāgt).
Tas nav baigi lēti, un, ja jums budžets ierobežots, var paēst ēdnīcā centrāltirgū, vai ielas grilu. Tur, domāju, būs kā parasti, dolārs-divi par barojošu zupu vai vēl kaut ko. Mani biedri baidījās no infekcijām, un vispār nemīl ēdnīcas. Ja es brauktu vēlreiz, neēstu restorānos tik bieži, nav ko lieki tērēt piķi. Bet es nenožēloju, jo ēdiens Vjetnamā parasti ir garšīgs, un tāds, kādu es mīlu - vienkārši dārzeņi, gaļa, dažreiz ar mērci.
Tēja ar kanēli un ingveru "Sapa"
Tāda tēja ir orientēta uz tūristiem. Vietējie dzer zaļo "čifīru" bez cukura un piedevām.
Rupjmaizes, protams, nav. Man šķiet, ka vietējie arī balto pārāk neēd
Vietējais alus "Lao Cai"
Es alu nemīlu un cenšos nedzert, bet Intars ar Annu teica, ka baigi garšīgs nav.
Tipisks ēdiens ar gaļu
Pie jebkura ēdiena pienes rīsus, parasti daudz. Bieži vien tie, kopā ar gaļu un zaļumiem, jāpārliek atsevišķā bļodiņā no galvenās. Tas ir turpinājums klasiskajām tradīcijām, kad visi ēda kopā no lielām bļodām, un katrs sev ņēma, cik gribēs, tikai te katram atsevišķi atnes. Bildē mērcīte, droši vien, ar sojas mērci, uz kuras es esmu daļēji uzsēdies. Rīsi ir mazsālīti, starp citu, tāpēc ka mērce ir sāļa. Sojas mērce, ja kāds nezina, ir uzskati tas pats MSG, proti, nātrija glutamāts, par kuru rietumos strīdu ir vēl vairāk nekā par ierakstu industriju.
Tirgū gatavi iesmiņi cepšanai uz grila
Protams, pārdod arī bezgalīgas garšvielas, žāvētus un svaigus augļus un dārzeņus, un pārējo, ko jūs sagaidāt no Āzijas tirgus
Saknītes, man šķiet, žeņšeņs un tamlīdzīgi
Vjetnamā ir neticama bioloģiskā daudzveidība, un valdība pieliek pūles tās saglabāšanai. Vjetnamiešiem gan, domāju, uz to ir pofig.
Taju nazīši
Žāvēti augļi
Svaigi augļi
Sapas centrālā iela, restorāni un veikali
Kaulēšanās par mango cenu
Es mango nemīlu, un tāpēc ēdu tos reti. Tirgoņi bieži var pateikt cenu sliktā angļu valodā, bet ja nevar, izvelk kalkulatoru un pa to močī. Vai arī tu vari telefonu izvilkt.
Pievērsiet uzmanību nomizotajiem ananasiem
Nomizoti ananasi, tāpat kā nenomizoti, tiek pārdoti visur. Es tādu daudzumu ananasu arī nevaru apēst - pārāk saldi un silti. Sākumā cīņubiedri baidījās mizotus pirkt, labāk, sak', paši nomizosim, pēc tam aprada. Man liekas, ananass ir mizots spirālītē, lai izņemtu "actiņas", bet varbūt arī smukumam. Cenas augļiem, starp citu, nebūt nav zemas - acīmredzot, tas ir saistīts ar to, ka ziemeļos tie neaug, bet vest tos no dienvidiem pa kalniem nav vienkārši.
Internets Vjetnamā ir visur, wi-fi vai mobilais. Bet tas nav īpaši ātrs, it īpaši kūrortpilsētās, bet kustībā (vilcienā vai busiņā) tā vispār gandrīz nestrādā. Piedevām partija ir modra un bloķē nevēlamos resursus, kuru skaitā gadījies arī Facebook. Apiet to ir viegli, rediģējot hosts. Maksā internets, kā redzat, 25 centus stundā, bet man šķiet, viesnīcas viesiem bez maksas. Kompji aizvēsturiski, klavieres netīras un ķeras, bet sānā stāvēja arī viens ar LCD moni, tā ka nav nemaz tik slikti.
Par telefonu vēl smieklīgi fakti: kartiņa mums izmaksāja ap 20 bačiem, bet notērēt to nav reāli. Kāpēc? Tāpēc ka internets nav dārgs, zvanīt Vjetnamā mums īpaši nav kam, bet zvanīt vai rakstīt SMS uz ārzemēm no mobilā Vjetnamā NEVAR!
Kāpēc nevar - neviens nezina. Ir kaut kāds viltīgs veids ar stacionāro telefonu, bet, lai cik es arī nemocījos, un nezvanīju operatoram, vienalga nesanāca. Turklāt zvanīt uz ārzemēm nevar nevienā tīklā, ne tikai ar mūsu Vinaphone. Kartiņa, starp citu, bija ar 3G, bet tas neaizgāja, un skaidroties bija slinkums, lietojām EDGE. Viesabonēšana savukārt LMT ir dārga, lati 3 par minūti, un SMS arī negāja (man).
Mans jums padoms: ja vajadzīgs mobilais internets, pērciet kartiņu par 10 bačiem, pietiks atliektiem galiem. Man, starp citu, tā vēl ir palikusi, varu uzdāvināt.
Biežs viesnīcu dekoratīvais elements - pulksteņi ar dažādu pilsētu laiku
Saldējums ar karstu mīklu, nav slikti
Glezna restorānā un pusapaļš gaismeklis
Populārs ēdiens - mājas vai meža cūkas gaļa uz "hot plate"
Tādu čuguna šķīvi es pirmo reizi ieraudzīju Maskavā "Pīrāgos" ("Pirogi"), bet tur bija negaršīgi. Šeit ir garšīgi, mēdz būt ar dažādām mērcēm, vairāk un mazāk eksotiskām.
Dūmi griežas mutulī
Atkal sagataves grilam, un pat cūciņa
Cūciņu cepa vakarā, un pat ne reizi vien
Dzīve Sapas ielās sākas ap pulksten 6-7, un turpinās līdz 22-23 vakarā, paēst vismaz šajā laikā noteikti var. Veikali, kioski un bodītes veras vaļā un ciet nevis pēc saraksta, bet pēc iedvesmas, bet grila soliņi tā vispār vienmēr ir ar personālu.
Nobeigumā teikšu, ka Sapā ir jauki un interesanti, bet baigi krīt uz nerviem piesējēji. Es kaut kā šoreiz normāli reaģēju, bet kopumā, protams, besī ārā.
Vēl Sapā uzskatāmi redzama sekojoša īpatnība: nekādu cenu zīmju Vjetnamā nekur nekad nav. Cena ir jāuzzina, jautājot, un jums, kā ārzemniekam, nosauks to 2-3 reizes augstāku par reālo. Tā, par eļļā ceptiem saldiem mīklas kliņģerīšiem paņems 25 centus gabalā, kas ir laupīšana. Īstā cena visticamāk ir 25 centi par 3-4 gabaliem, bet varbūt vēl zemāk.
Tādējādi kaulēties visur vajag nesaudzīgi, lauzīt rokas, tēlot sērīgu seju, kratīt maku, izlikties, ka ej prom, un tā tālāk. Protams, taupīt uz kliņģerīšiem jēgas maz, bet lūk, ja pērkat jaku vai zābakus, te jau ir jāpacenšas. Protams, šādām precēm cena būs paaugstināta tikai 1.5-2 reizes, bet tur arī cenu zīmes bieži vien ir. Nedaudz sīkāk par to - nākamajās sērijās.